Kas nosaka pankūku labumu?

Milti, tauki, kuros cepam, piedevas un cepējs. Cepējs, cerams, ir veselīga dzīvesveida piekritējs, tāpēc ar to viss ir kārtībā. Taču ļoti bieži milti, tauki un piedevas nav veselīgas, bet gan tikai labi garšo.

Mūsu pankūkas, ko ēdam kafejnīcās un mājās, neatkarīgi no tā, kā tās izskatās, kā likums, tiek ceptas no baltiem (izsijātiem) miltiem. Bet tajās bez kalorijām un garšas nekā vairāk nav, jo graudu uzturvērtības ir zaudētas kopā ar klijām un dīgļiem. Nesijāti milti, kā mēs esam pieraduši domāt, nav piemēroti garšīgām pankūkām, tāpēc mēs tos nelietojam pankūku cepšanā. Un bez iemesla.

Ja milti ir augstas kvalitātes, mēs varam cept lieliskas pankūkas no nesijātiem (pilngraudu) miltiem - tie būs gan ar vitamīniem un šķiedrvielām, gan ar garšu. Bet miltiem tiešām jābūt kvalitatīviem. Vēlams biodinamiski (demeter) vai ekoloģiski.

Pankūkas varam sabojāt arī, cepot ar nepareiziem taukiem. Es nemaz nerunāju par jau lietotiem taukiem. Es, pirmkārt, runāju par cepšanai visbiežāk izmantoto rafinēto eļļu. Tāpat kā citi rafinētie pārtikas produkti, tai ir tikai kalorijas un labi zināma "neitrāla" garša, un tā var saturēt rafinēšanas procesā radušās kaitīgas vielas. Daudzi kulināri ēdienu gatavošanai izmanto auksti spiestu (virgin vai extra virgin) olīveļļu. Garšas ziņā tā ir nevainojama izvēle, bet veselības ziņā tā gluži nav. Extra virgin olīveļļa visvērtīgākā ir nekarsēta un cept ar to var tikai īsu brīdi. Rapšu eļļa arī nav piemērota ilgstošai cepšanai.

Vislabāk cept būtu ar nerafinētu kokosriekstu, palmu, zemesriekstu vai saulespuķu eļļu vai attīrītu Ghi sviestu. Kokosriekstu eļļa un ghi ir vislabākās pankūkām (tikai ar tām pankūkas būs treknākas).

Mums ir vēl viena iespēja sabojāt pankūkas, saldinot vai kā citādi tās aromatizējot. Bet mums ir iespēja tās uzlabot, piemēram, pievienojot mājās gatavotus ievārījumus. Un, ja Jums tāda nav, tad diezgan laba izvēle ir dabīgie (nerafinētie!) saldinātāji. Kaut arī saglabājot augu raksturīgo garšu, tie ir saldi. Piemēram, būtu grūti atrast saldāku sīrupu nekā agave sīrups (gaišs vai tumšāks ar intensīvu garšu). Un tā glikēmiskais indekss (attiecas uz diabēta slimniekiem) ir ārkārtīgi zems. Būtu grūti atrast kārumnieku, kas atteiktos no kļavu sīrupa. Cukurbiešu sīrupa nosaukums var izklausīties nepievilcīgs, taču nosaukums ir maldinošs - šis sīrups ne tikai lieliski garšo, bet sniedz arī minerālus (piemēram, dzelzi, kas pastāvīgiem pankūku ēdājiem bieži trūkst). Pat niedru cukurs nav tikai balts, bet arī brūns un pulverveida. Tas ir nerafinēts - pat kristāli neveidojas. Tas vairāk atgādina smiltis, nevis cukuru, bet starp zobiem tiešām nešņirkst. Un garša ir sevišķi patīkama. Angļu valodā šādu cukuru sauc par “aktīvo cukuru”, vācu valodā “urzucker”.

Varbūt ir sarežģīti cept šādas pankūkas? Patiešām nē. Viss, kas Jums nepieciešams, ir milti, ūdens un kokosriekstu eļļa. Varbūt tos neēd konservatīvāki ēdāji - bērni? Noteikti ēstu. Es pati par to pārliecinājos. Sevišķi ar kļavu sīrupu.

Autore: Veselīga dzīvesveida pētniece Guoda Azguridienė.