Kas ir ekoloģiskie tīrīšanas līdzekļi un kā tos izvēlēties?

Mēs varam dažādi saprast, kas ir ekoloģiska pārtika, bet eksistē vispārpieņemti standarti un definīcijas. Tas ir ēdiens, ko audzē bioloģiskās saimniecībās un ražo atbilstoši ekoloģiskās ražošanas standartam. Šie standarti ir definēti, publiski pieejami - interesenti var uzzināt, kuras ķīmiskās vielas vai tehnoloģiskos procesus var izmantot, kurus nevar, kādas pārtikas piedevas var pievienot un kuras nevar. Kas ir ļoti svarīgi patērētājam praksē, ES valstīs ekoloģiskās pārtikas standarti ir vienādi un pat marķējums kļūst obligāti vienāds, atšķiras tikai sertifikācijas iestādes. Ir taisnība, ka dažādu sertifikācijas institūciju popularitāte un reputācija nav vienāda, taču sasniedzamie standarti ir vienādi. Arī tiesību akti pieprasa visiem pārtikas produktiem norādīt to sastāvu. Tāpēc mēs varam redzēt pat tās nedaudzās pārtikas piedevas vai konservantus, ko atļauj ekoloģiskais standarts.

Ar ekoloģisko kosmētiku nav tik skaidrs, jo nepastāv vienots standarts. Saskaņā ar vienas sertifikācijas iestādes standartiem ekoloģiskajai kosmētikai nepieciešami 10% ekoloģisku sastāvdaļu, saskaņā ar citu - pat 95%. Lai gan nesen ES sāka darboties dabīgās un ekoloģiskās kosmētikas saskaņotais standarts COSMOS, tas vēl nav populārs, joprojām tirgū tiek izmantoti dažādi (piemēram, BDIH, Ecocert, Soil Association u.t.t.). Tomēr kosmētikai, ko pārdod ES valstīs, ir prasība uz iepakojuma norādīt VISAS sastāvdaļas ar nosaukumu INCI (International Nomenclature of Cosmetic Ingredients). Pateicoties INCI, mēs atradīsim visas sastāvdaļas vienādi nosauktas gan vācu, gan šveiciešu, gan amerikāņu kosmētikā.

Tiesa, INCI neatklāj visu informāciju, kuru mēs vēlētos uzzināt, jo, ja ražotājs nepapildina, izejvielas izcelsme būs nezināma. Piemēram, glycerine var būt dzīvnieku, augu vai ķīmiskas izcelsmes, perfume var norādīt uz mākslīgu smaržvielu pievienošanu, bet tas var būt arī dabīgo ēterisko eļļu maisījums. Šajā gadījumā ir jāpaļaujas uz ražotāja deklarēto informāciju par izejvielām un procesiem, ko viņi izmanto. Kad ražotājs ir zināms, ir būtiska uzticēšanās viņa informācijai - kā gan citādi mēs varam droši izmantot viņa produktus? Problēmas rodas, ja patērētājs neuzticas tirgotājam, kurš mijiedarbojas ar ražotāju, vai tirgotāju neinteresē ražotāja uzticamība. Tā rezultātā masveidā tiek veidoti ekoveikali (healthshops), kas interesējas par to, kā un no kurienes nāk viņiem pārdotās preces. Pircēji, kuriem pirkumi nav vienaldzīgi, mēdz pirkt šādos veikalos, nevis lielveikalos, jo viņi zina, ka šeit interesējas par esošo preču sastāvu un ir iespējams saņemt pārdevēja konsultāciju.

Tāpēc ekoloģisko pārtiku un ekoloģisko kosmētiku sauc par tādām atkarībā, kā un no kā tā tiek izgatavota. Turklāt tie, kas vēlas, var diezgan labi noskaidrot šo produktu sastāvu un ekoloģiskuma pakāpi. Bet kas īsti ir ekoloģiski sadzīves tīrīšanas līdzekļi, neviens nevar pateikt. Tam ir daudz iemeslu. Konkrēti, tīrīšanas līdzekļu ekoloģiskos raksturlielumus mēra nevis pēc ekoloģisko sastāvdaļu daudzuma, bet gan pēc to ietekmes uz vidi. Protams, tas visvairāk ir atkarīgs no sastāva, bet nedaudz atšķirīgā leņķī. No pārtikas un kosmētikas mēs sagaidām, ka visas sastāvdaļas ir barojošas, t.i. labvēlīgas mūsu organismam. Mēs neēdam un nelietojam tīrīšanas līdzekļus uz ādas, gluži pretēji, mēs cenšamies, lai tie pēc iespējas mazāk nokļūtu mūsu organismā. Mēs sagaidām, ka tīrīšanas līdzekļi būs efektīvi, bet pēc iespējas mazāk kaitēs mums un dabai, un pēc šī kaitīguma līmeņa mēs novērtējam to ekoloģiskumu.

Pamatā par ekoloģiskiem tīrīšanas līdzekļiem mēs varētu dēvēt ūdeni, etiķi, sāli, citronskābi, sodu un varbūt vēl kaut ko. Ekoloģiskās dzīves mācību grāmatas piedāvā izmantot tieši šos līdzekļus. Lielisks atbildīga patēriņa un ekoloģiska dzīvesveida piemērs, diemžēl, ir pieņemams nedaudziem. Lai reāli pozitīvi ietekmētu vidi, daudziem cilvēkiem ir jābeidz piesārņot vismaz par 20–30%. Nepietiek ar to, ka daži cilvēki nepiesārņo pilnībā. Tāpēc mums ir jārunā par veikalā nopērkamiem tīrīšanas līdzekļiem, kas sevi dēvē par ekoloģiskiem. Un tam ir argumenti.

Kā jau Jūs varat saprast, nav kopīgu tīrības līdzekļu standartu. Tie standarti, kas pastāv, nav tik populāri un daudzveidīgi kā kosmētikā. Lai arī pastāv ekomarķējums, ko regulē ES tiesību akti - Euroflower, tas vēl nav populārs. Galvenais iemesls ir tas, ka daudzi ražotāji uzskata, ka tas nav pietiekami stingrs. Piemēram, netiek prasīts un mudināts izmantot atjaunojamās izejvielas, netiek piemērotas pietiekami augstas prasības produkta bioloģiskajai noārdīšanās spējai (biodegradability) un fosfātu izmantošanai. Šodien vairums ražotāju ekoloģisko tīrīšanas līdzekļu tirgū pārsniedz Euroflower prasības. Tāpēc viņiem nav jēgas to iegādāties. Tieši iegādāties, jo sertifikācija un sevišķi marķējums uz iepakojuma dārgi maksā un paaugstina produkta cenu. Tāpēc daži ražotāji nepērk Euroflower, kaut arī tie atbilst tā prasībām. 

Tīrīšanas līdzekļus uzskata par ekoloģiskiem, ja tie atbilst noteiktiem vispārīgiem un specifiskiem kritērijiem. Visizplatītākais kritērijs ir tāds, ka tiem jābūt mazāk kaitīgiem videi nekā parastajiem. Ļoti skaidrs. Tas kļūst neskaidri, kad mēs vēlamies saprast, cik mazāk. Tam tiek izmantota vidēju kopīguma kritēriju grupa. Šeit minēsim dažus no tiem.

Mazgāšanas līdzekļiem (virsmaktīvajām vielām, PAM), nonākot vidē, jāsadalās nekaitīgās vielās (mēs vēl varētu jautāt, cik dienu laikā tām vajadzētu sadalīties un cik lielā mērā), iepakojumam vajadzētu būt tikai tik daudz, cik nepieciešams, un tas būtu jāpārstrādā (cik lielā mērā?), produktam jāpievieno precīzi norādījumi par to, cik daudz un kādos gadījumos jālieto tīrīšanas līdzeklis un, pats galvenais, tiem ir efektīvi jāmazgā pat zemā temperatūrā. Piemēram, Euroflower pieprasa, lai vairums virsmaktīvo vielu noārdītos 28 dienu laikā, bet daži tehnoloģiski progresīvi ražotāji garantē, ka viņu produkti sasniedz šo rādītāju 48 stundās.

Vēl precīzāki kritēriji parasti aplūko fosfora daudzumu produktā, vai ražošanā tiek izmantoti naftas produkti, vai ražošanā tiek izmantots hlors un citas bīstamas sastāvdaļas, vai ir ĢMO produkti, kādi un cik daudz tiek izmantoti aromatizētāji un konservanti. Uz visiem šiem jautājumiem atbild konkrēts standarts, norādot zināmo un aizdomīgo sastāvdaļu robežas. Kā jau minēju, šodien spēkā esošie standarti jau atpaliek no ražotāju iespējām. Tā kā pastāv patērētāju vēlme mazāk piesārņot, iespējams, ka tirgū drīz parādīsies paši ražotāju izstrādātie vai iedvesmotie standarti, kas atbildīs reālajām tehnoloģiju iespējām un tādējādi būtiski nepalielinās produktu cenas.

Tomēr līdz šim tirgū ir ne tikai maza dažādu standartu izvēle, bet caurspīdība ir vēl mazāka. Ir grūti ne tikai orientēties tīrīšanas līdzekļu sastāvā salīdzinot ar kosmētiku, bet nepastāv pienākums šo sastāvu publicēt uz iepakojuma. ES ir prasība norādīt aromatizētājus un konservantus, citās valstīs pat šādas prasības nav. Līdz šim ASV ir prasījušas marķēt tikai tās bīstamās vielas, kas var izraisīt akūtas reakcijas. 2009. gadā tika pieņemts jauns likums, kas pieprasīja ražotājiem publicēt pilnu produkta sastāvu. Tiesa, tas tiek ieviests pakāpeniski, tāpēc šodien Amerikas tīrīšanas līdzekļus ar pilnu sastāva aprakstu mūsu tirgū neatradīsim . Eiropas Savienība ir pieņēmusi vairākus vadlīniju dokumentus par tīrīšanas produktu marķēšanu, taču tie joprojām ir ieteikumi. Daži ražotāji ievēro vienus punktus, citi seko citām rekomendācijām.

Uz iepakojuma parasti tiek norādīts tā saucamais “ķīmiskais sastāvs”: x% katjonu virsmaktīvās vielas, y% anjonu, visi izmantotie augu ekstrakti un, kā es teicu, obligātie konservanti un smaržvielas. Patērētājam var un parasti rodas iespaids, ka viņš uz iepakojuma redz visu sastāvu un var spriest par konkrētā tīrītāja iespējamo kaitējumu. Šis sastāvs vairāk slēpj nevis atklāj. Tāpat kā kosmētikas gadījumā, visu sastāvu var redzēt, ja ražotājs ir norādījis INCI. Tomēr ļoti maz saimniecības tīrīšanas līdzekļu ražotāju to dara. ES tiesību akti šādu prasību nepieprasa, pamatojoties uz komercnoslēpumu (kā tas ir saprotams, bet kosmētikas ražotājiem kaut kādu iemeslu dēļ ir jāiztiek bez tā).

No otras puses, tā kā ķīmisko elementu iedarbība ir atkarīga no daudziem faktoriem (daudzumu, savienojumiem, izejvielām, pārstrādes, koncentrācijas u.t.t.), patērētājs nespēj novērtēt konkrēta produkta kaitīgumu pat redzot visu tā sastāvu. Tomēr, tā kā preces ir salīdzinoši jaunas un ap tām cirkulē daudz informācijas par kaitīgām vielām, patērētājs cenšas no tām piesargāties, izvairoties pirkt produktus ar zināmām kaitīgām sastāvdaļām. Un tas bieži ir ļoti maldinoši - piemēram, sāk dusmoties, ka tualetes tīrīšanas līdzeklī tiek izmantots konservants, par kuru ir daudz informācijas kā potenciāli kaitīgu (tāpēc tas netiek izmantots ekoloģiskajā pārtikā, bet gan neekoloģiskajā ražošanā). Vai arī baidās no SLS grīdu tīrāmajā līdzeklī - jo ir dzirdējis, ka tas ir slikts, bet aizmirsis, ka SLS "sliktums" ir saistīts ar ādas kairinājumu un šī iemesla dēļ to izvairās izmantot dabīgajos šampūnos un mazgāšanas līdzekļos. Šāds klients ļoti bieži izvēlas produktu ar vismazāk atklāto sastāvu, teiksim, ražotu ārpus ES, kur pat nav nepieciešams norādīt konservantus. Tāpēc ir acīmredzams, ka patērētājam būtu labi zināt, ko viņš var saprast par tīrīšanas līdzekļu iespējamo kaitējumu, un šīs zināšanas izmantot praksē.

Kaitējums var būt trīskāršs. Pirmā lieta, par kuru, iespējams, tiek runāts visbiežāk, ir kaitējums veselībai - ieelpojot, pieskaroties rokām, valkājot tīrīšanas līdzekļos mazgātas drēbes. Parastie tīrīšanas līdzekļi var izraisīt virkni veselības problēmu: sākot ar nelieliem kairinājumiem līdz astmas lēkmēm, hormonāliem traucējumiem un pat audzējiem. Sastāvdaļas, kas atzītas par kaitīgām ekoloģiskajos tīrīšanas līdzekļos (piemēram, APEO, NTA, sintētiskais muskuss, hlors, sodas perborāts, optiskie balinātāji u.t.t.), parasti netiek pievienotas, tāpēc konservanti un smaržvielas joprojām ir visaktuālākās, un ES ražotājiem tās ir obligāti jānorāda. Ekoloģisko tīrīšanas līdzekļu ražotāji bieži piedāvā alternatīvu - tāda paša pielietojuma produktu ar vai bez smaržas, augstākā un zemākā koncentrācijā (zemākas koncentrācijas ir labvēlīgākas cilvēku veselībai, bet mazāk labvēlīgas atkritumu ziņā).

Tas, kā samazināt konservantu daudzumu vai aizstāt skarbākos ar maigākiem, iespējams, ir “zaļo” ražotāju laboratoriju vissvarīgākais uzdevums. Tā rezultātā produktu sastāvs pastāvīgi uzlabojas. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka tā dēvētajā ekoloģiskajā tīrīšanas līdzeklī nevajadzētu būt konservantiem. Atkarībā no produkta veida, formulas, koncentrācijas un iepakojuma konservanta var būt vairāk vai mazāk, taču pilnībā no tā reti var izvairīties. Bet tas nemaz nav mērķis - vissvarīgākais ir nevis mazākais individuālais vai individuālais kaitējuma aspekts, bet gan tas, lai produktam būtu viszemākā kopējā ietekme uz vidi. Gadās, ka, lai iepriecinātu vidusmēra informētu patērētāju, ražotājs aizvieto stiprāku konservantu ar vājāku, tāpēc nākas izmantot vairāk virsmaktīvo vielu (PAM), kas nav dabai labvēlīgi.

Otrais kaitējuma veids ir saistīts ar dabu. Pirmais, par ko šeit jārunā, ir izejvielu izcelsme. Ja tīrīšanas līdzekļus gatavo no naftas produktiem, tos nekādā gadījumā nevarētu nosaukt par ekoloģiskiem (lai gan Euroflower to neaizliedz). Naftas ķīmijas produktiem grūti noārdās, tādējādi nodarot kaitējumu augsnei, ūdenim, augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Ja kā izejvielu izmanto dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas (piemēram, taukus) vai uz dzīvniekiem izmēģinātus produktus, šādu ražotāju nevar uzskatīt par ekoloģisku. Sastāvdaļa, no kuras noteikti jāizvairās, ir fosfāti - nonākot notekūdeņos, tie darbojas kā mēslojums un veicina aļģu vairošanos ūdenstilpēs, kas nogalina ūdensdzīvniekus. ES ir ierobežota fosfātu izmantošana mazgāšanas pulverī, bet citos izstrādājumos to saturs ir atkarīgs no ražotāja piemērotajiem standartiem. Euroflower standarts neaizliedz, bet tikai ierobežo fosfātu izmantošanu.

Trešais kaitējuma veids ir saistīts ar produkta efektivitāti. Vides aizsardzības literatūrā tas tiek reti minēts, bet ir ne mazāk svarīgs, jo tas tieši ietekmē patērētāju uzvedību. Ekoloģiskajiem tīrīšanas līdzekļiem vajadzētu tīrīt ne sliktāk par parastajiem. Pretējā gadījumā vai nu cilvēki tos lietos lielākā daudzumā (kas nozīmē vairāk atkritumu) vai arī atgriezīsies pie parastajiem, vairāk piesārņojošajiem. Tikai nedaudzi mainīs prasības ārējai tīrībai, nevis tīrīšanas līdzeklim. Bet, kā jau minēts, no vides aizsardzības viedokļa ar to nepietiek.

Mēs ļoti skaidri varam novērot, kā šāda veida kaitējumi darbojas arī Lietuvā. Laikā, kad Lietuvā vēl nebija ekoloģisko tīrīšanas līdzekļu, daudzi mēģināja izmantot tuvu ekoloģiskiem, bet ne sevišķi efektīvus produktus, kurus varēja iegādāties lielveikalos. Šodien šie cilvēki ir vieni no "visgrūtākajiem" ekoloģisko produktu patērētājiem. Viņi netic, ka šie produkti attīra un vairs pat negrib mēģināt. Lai gan daudzi izmēģinājušie ar apbrīnu atzīst, ka dažu veidu ekoloģisko tīrīšanas līdzekļu efektivitātes ziņā pārspēj populārākos neekoloģiskos tīrīšanas līdzekļus!

Uz beigām, atgriezīsimies pie jautājuma, kā izvēlēties ekoloģiskos tīrīšanas līdzekļus. Es negribētu šeit nosaukt konkrētus ražotājus, jo katram no viņiem ir sava pamatota pieeja tam, kurš no trim kaitējumiem būtu jāsamazina visvairāk un kas ir piemērots un kas nav piemērots ekoloģiskajam ražotājam. Es iesaku Jums pievērst uzmanību šādai informācijai uz iepakojuma:

• lai tas būtu ražots bez naftas produktiem un bioloģiski viegli noārdītos;
• lai produkts nesaturētu fosforu (P) un fosfātus;
• lai neizmantotu dzīvnieku daļas un produkti netiktu pārbaudīti uz dzīvniekiem.

Ja ražotājs norāda pilnu produkta sastāvu (INCI), tā ir milzīga priekšrocība parādīt, ka uzņēmums ir caurspīdīgs un netiecas pēc lētas popularitātes, nodrošinot reklāmai piemērotus sastāva aprakstus un slēpjot tās nepieciešamās ķīmiskās vielas, kurām nav nekaitīga aizstājēja.

Lasot ķīmisko sastāvu, ņemiet vērā, ka ražotājam tas nav obligāti jānorāda pilnībā. Tādējādi, ja netiek sniegts INCI, visticamāk, dažas sastāvdaļas tiks izlaistas. Jums arī jāpatur prātā, ka INCI un ķīmiskajā sastāvā lietotie termini ir atšķirīgi, tāpēc Jūs, iespējams, neatpazīsiet meklētās sastāvdaļas. Ja ir kāds ekosertifikāts (nav obligāti jābūt logotipam, tas var būt teikums, ka produktu kontrolē attiecīgā iestāde), tā ir garantija, ka tas nav slikts. Tiesa, kā mēs redzējām no Euroflower piemēra, tas negarantē, ka tas ir labāks par citiem, kas nav sertificēti.

Vēl viens ievērības cienīgs rādītājs ir cena. Visu līdzīgu ekoloģisko tīrīšanas produktu tirgus cenas ir aptuveni vienādas. Tās atšķiras vienīgi dēļ tilpuma un koncentrācijas. Tātad, ja tīrīšanas līdzeklis, kas izskatās ekoloģisks, ir daudz lētāks, Jums vajadzētu rūpīgāk izpētīt tā sastāvu.

Autore: Veselīga dzīvesveida pētniece Guoda Azguridienė (2010)