Ekoloģiskuma pētījumi
Ne mazums cilvēku ir satraukti, izdzirdot, ka „Galintos“ ekoloģiskajos griķos ir atrasti pesticīdi (konkrēti glisolfāts), kas par 20 reizēm pārsniedz pieļaujamo līmeni. Ražotājs skaidro un šķiet diezgan loģiski, ka griķus iepērk no dažādām bioloģiskām saimniecībām, tāpēc šobrīd ir grūti pateikt, kuri vai kuri nav pieturējušies ne tikai ekoloģiskajiem, bet arī tradicionālajiem lauksaimniecības noteikumiem. Tieši ekoloģiskajos produktos pesticīdu nedrīkst būt vispār, un neekoloģiskiem nepietiek tikai ar pieļaujamās normas nepārsniegšanu.
Kas šajā konkrētajā gadījumā ir vainojams, noskaidros ražotāji, audzētāji un kontroles iestādes. Es vēlos vairāk runāt par to, kā ekoloģiskums tiek kontrolēts.
Jāpatur prātā, ka praktiski katra produkta ražošana ir kā ķēde, kurā ir iesaistīti nevis viens, bet vairāki dalībnieki. Ir lauksaimnieki, kas audzē, vairumtirgotāji, kas iepērk produkciju no dažādiem lauksaimniekiem, pārstrādātāji, kas produktu ražo, un pārdevēji, kas pārdod. Ekoloģiskās pārtikas gadījumā visiem ir jāievēro ekoloģiskuma standarti: lauksaimniekiem ekoloģiskās lauksaimniecības, ražotājiem – ekoloģiskās ražošanas. Pat pārdevējiem ir jābūt sertificētiem kā ekoloģisko produktu pārdevējiem, lai gan viņiem vairs nav piekļuves pašam produktam, ja produkts ir fasēts. Pārdevējam ir jānodrošina preces izsekojamība – tas ir, lai no dokumentiem varētu redzēt, kura partija ir nākusi no kāda ražotāja.
Lai gan daudzi patērētāji domā tieši tā, bet ar kaut kādu vienotu testu nav iespējams pārbaudīt, vai produkts ir ekoloģisks. ES izstrādā dažādas metodes, lai to izdarītu, taču zinātnieki to joprojām uzskata par neperspektīvu ceļu. Viņi ierosina vēl vairāk stiprināt ražotāju paškontroli un savstarpējo pārbaudi ķēdē. Daudzi ražotāji paši veic pētījumus par iegūtajām izejvielām vai pārbauda saražoto produkciju, nepaļaujoties tikai uz lauksaimnieku apliecinājumiem vai piegādātāju dokumentiem. Tas, protams, maksā naudu. Protams, ērtāk ir pirkt no vienas saimniecības, kurai ir savas laboratorijas un, tā labi kontrolē savu produkciju. Bet galu galā ekoloģiskās lauksaimniecības ideja nav tāda. Tajā jābūt vietai mazajiem.
Bet lielākā problēma ir tieši pesticīdi. To ir simtiem, un visu to klātbūtni nav iespējams pārbaudīt. Tādējādi tiek pārbaudīta izvēlēta tirgū populāru pesticīdu grupa. Glifosāts ir patiešām izplatīts pesticīds, tāpēc būtu prātīgi to pārbaudīt.
Vēl viena problēma Lietuvā ir tā, ka šos pesticīdus nav kur pārbaudīt, jo laboratorijai ir jābūt akreditētai. Lietuvā ar laboratorijām kopumā ir problēma, un tas patiešām neatvieglo jau tā sarežģīto ražotāju darbu, lai nodrošinātu izejvielu vispārējo kvalitāti. Jo galu galā ar neapbruņotu aci nav redzami ne pesticīdi, ne smagie metāli, ne baktērijas. Nav redzami pat atsevišķi piemaisījumi vai mitruma novirzes. Visam ir nepieciešami pētījumi. Vienkāršākās lietas ražotāji parasti pārbauda paši, bet pesticīdiem jāmeklē ārēja laboratorija. Lietuvas ražotāji izmanto akreditētu laboratoriju pakalpojumus Polijā un Vācijā, kas nav ne lēti, ne ērti.
Ko reāli var un ko nevar darīt pārtikas ražotāji un pārdevēji? Pirmā un ļoti skaidrā lieta – interesēties par savu piegādātāju un zināt, ka viņš šīm lietām seko. Pārbauda tos pesticīdus, kurus uzskata par nepieciešamiem, tādā apmērā, kāds nepieciešams, un veic citas kvalitātes kontroles darbības, ko ir paredzējis savā programmā. Tāpat ražotājam vajadzētu interesēties par lauksaimniekiem, no kuriem viņš pērk savu produkciju. Tas nav viegli, jo viņš nevar veikt revīziju svešā uzņēmumā. Tāpēc tik daudzi ražotāji cenšas izveidot savas saimniecības vai vismaz uzturēt ilgtermiņa attiecības ar piegādātājiem. Tomēr dzīve nemitīgi mainās, tāpēc vienmēr radīsies jaunas saimniecības, mainīsies vadība vai atbildīgais speciālists. Galu galā arī paši pētījumi ir balstīti uz paraugu paņemšanu, citam pārbaudītājam var nokļūt cits paraugs. Neviens nav pasargāts no šādiem riskiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka laboratorijas pieļauj kļūdas.
Gadās, ka ekoloģiskajos produktos atrod pesticīdu atliekas. Tas ir saistīts ar piesārņojumu no blakus esošajiem laukiem, kas tiek mēsloti, un no tā ir ļoti grūti izvairīties intensīvas lauksaimniecības apgabalos. Dažreiz pesticīdu atliekas rodas tehnoloģisku kļūmju dēļ, kad ekoloģiskie produkti kļūst neekoloģiski. Tomēr to nosaka ļoti mazs pesticīdu daudzums, kas nepārsniedz nevienu normu, tikai pārkāpj ekoloģiskuma standartu. Bet, kad ekoloģiskajos produktos tiek atrasti izplatīti (ne reti sastopami) pesticīdi tādā mērā, ka tie pārsniedz pat neekoloģiskai produkcijai piemērojamo normu, ir skaidrs, ka šeit nav runa par nejaušu piesārņojumu. Kāds no šīs ražošanas ķēdes patiešām nav ievērojis nekādus ierobežojumus.
Cilvēki dažreiz saka, ka neuzticas visai ekoloģiskās produkcijas sistēmai, jo pastāvīgi dzird, kā kaut kas tiek pārkāpts. Tomēr, ja paskatās nevis emocionāli, bet uz faktiem, kļūst skaidrs, ka šie gadījumi ir nav bieži. Varat teikt, ka ne visi visus un visu pārbauda. Tieši tā, to izdarīt nevar neviens. Tomēr pārbaudes notiek nepārtraukti. Pētījumi, kuros pesticīdi, kaitīgas baktērijas vai smagie metāli nav atrasti, taču netiek publiskoti.
Ir vērts paturēt prātā, ka ir svarīgi izvairīties ne tikai no pesticīdiem pārtikā. Visas pārējās lietas, kas tiek pārbaudītas arī parastā (neekoloģiskā pārtikā) tiek kontrolētas tādā pašā veidā. Ražotājiem ir pienākums ražot produktus, kas atbilst standartiem, viņi izveido kvalitātes kontroles sistēmu, kuru ievēro. Kontroles iestādes laiku pa laikam vai sūdzību gadījumā ņem paraugus un tajos kaut ko īpaši pārbauda, piemēram, ķīmiskās piedevas, mikrotoksīnus, smagos metālus, ĢMO utt. Tomēr pastāv būtiska atšķirība – ekoloģiskā pārtika nevar saturēt nekādus ĢMO, lielāko daļu pārtikas piedevu (sintētiskas krāsvielas, smaržas, garšas pastiprinātājus, konservantus), pesticīdus, hormonus, hidrogenētus taukus, kas normālā daudzumā normālā pārtikā ir pilnīgi likumīgi.
Autore: Veselīga dzīvesveida pētniece Guoda Azguridiene.
