Ekoloģisko saimniecību priekšrocības cilvēkam un viņa apdzīvotajai videi

Cilvēku ēšanas paradumu maiņa veicina izmaiņas produktos, kas ienāk tirgū, un vienlaikus arī šo produktu ražošanā. Jo apzinīgāk cilvēki izvēlas, jo vairāk tiek ietekmēta vide. Bieži pirmie izpratnes soļi ir domāšana par to, ko ēdu, kādus līdzekļus izmantoju, kā tas ietekmē manu ķermeni un apkārtējo vidi. Tāpēc parādās arvien vairāk ražotāju, kas ražo ekoloģiski tīrus produktus un tādējādi palīdz mūsu videi (zemei, ūdenim) atgūties no daudzus gadus radītās piesārņojuma krīzes.

Ekoloģiskās saimniecības

Ekoloģiskā lauksaimniecība – pirmkārt, tā ir atšķirīga pieeja savām darbībām un videi.

Cilvēki, kas ar to nodarbojas, jau domā plašāk – ne tikai par produktu un tā sastāvdaļām, ne tikai par garšu, kas ir vienkārši nesalīdzināma (kad augļi vai dārzeņi tiek audzēti gandrīz dabiski un kad produkts ir piepūsts ar ķimikālijām!), bet arī par augsnes un ūdens piesārņojumu.

Vairāk par bioloģiskajām saimniecībām, to priekšrocībām un aktualitātēm runājam ar Guodu Azguridieni, vienu no veikalu tīkla „Livinn – veselīgi produkti“, kas pārdod dabīgus un ekoloģiskus produktus, radītājiem un īpašniekiem, kā arī grāmatu „Maistas: ką mes darome su juo, o jis su mumis“ (Pārtika: ko mēs ar to darām un tā - ar mums) un „Kosmetika: ką mes darome su ja, o ji su mumis“ (Kosmētika: ko mēs ar to darām un tā - ar mums) autori.  

Tīru sēklu priekšrocības vai ģenētiski modificētu organismu ietekme uz cilvēku veselību un vidi

Sāksim ar to, ka „(...) ekoloģiskajās saimniecībās tiek stingri pārbaudīts, lai tās neizmantotu ģenētiski modificētas sēklas,“ – uzsver Guoda.

Kā zināms, ģenētiski modificēti produkti apdraud mūsu veselību un vidi.

Ģenētiski modificēti pārtikas produkti var saturēt jaunas, neraksturīgas olbaltumvielas, tāpēc zinātnieki un ārsti baidās, ka šādu ģenētiski modificētu pārtikas produktu lietošana var izraisīt alerģiju uzliesmojumu.  

Ģenētiski modificēti organismi satur arī glifosātu, kas ir viens no herbicīdu avotiem. Vienā pētījumā glifosāts jau ir atzīts par kancerogēnu, kas veicina asins vēža attīstību un krūts vēža šūnu augšanu. Tā ir arī viela, kas iznīcina endokrīno (hormonālo) sistēmu. Ir reģistrēti 39 herbicīdi, kas satur glifosātu. Viens no šādiem materiāliem ir Roundup, ko zina un plaši izmanto daudzi lauksaimnieki. Pats glifosāts tika atklāts Vjetnamā pagājušā gadsimta 60. gados kā cauruļu tīrītājs.

Pasaules Veselības organizācija (WHO) ir paziņojusi, ka, lietojot glifosātu pirms ražas novākšanas, ķīmiskā viela paliek produktos un dzīvnieku barībā nonākušās atliekas nonāk olās, gaļā un pienā.

Kā draudi videi tiek identificēti šādi faktori: ģenētiskais piesārņojums, nekontrolēta gēnu izplatīšanās vidē, rezistentu kaitēkļu un nezāļu formu attīstība, draudi bioloģiskajai daudzveidībai. Masveidā mirst bites (2014. gadā Kanādā, audzējot lielus sējumus ģenētiski modificētu augu, tika nogalināti 37 miljoni bišu), tāpat arī izzūd tauriņu un putnu populācijas.

Ir informācija, ka ģenētisko piesārņojumu nevar samazināt vai novērst: ja tie tomēr izrādīsies bīstami, ģenētiski modificētus organismus būs neiespējami iznīcināt.  

Un, lai gan zinātnieki saka, ka gēnu inženierija sasniegs cildenus mērķus, tomēr augi ar sterilām sēklām nejūt lielu dižciltību, jo zemnieki zaudē iespēju iegūt savu sēklas, kas nozīmē, ka katru gadu viņi ir spiesti pirkt dārgas sēklas no lieliem monopoliem.

„Sēklu ražošana ir milzīga nozare. Jau tagad ir aizliegts tirgot pašu sēklas. Manuprāt, tas ir biedējošs ierobežojums, jo Tev pat nevar būt sekundārs tirgus. Un tajā pašā laikā tas ir noteikta veida nosodījums,“ saka Guoda.

No otras puses, šiem augiem raksturīgā izturība pret pesticīdiem nenoved pie atteikšanās no tiem, bet, gluži pretēji – palielina izmantoto kaitīgo vielu daudzumu.

Tādā veidā mēs patērējam produktus, precīzi nezinot to izcelsmi vai tajos esošos piemaisījumus. Varbūt mēs ēdam tomātus ar zivju gēniem vai pērkam gaļu, olas, pienu un citus produktus, kas iegūti, barojot dzīvniekus ar ģenētiski modificētu barību, bet uz etiķetēm informāciju par to neatradīsim. Saskaņā ar pašreizējām prasībām ģenētiski modificētas saturs produktā ir jānorāda tikai tad, ja to kopējais saturs ir lielāks par 0,9%.

Šajā fonā varam skaidri saprast tīru sēklu nozīmi tīras, veselīgas pārtikas audzēšanā.  

Atteikšanās no galvenajām indēm

„Ekoloģiskās saimniecības nedrīkst lietot pesticīdus, slāpekļa mēslojumu – tās ir galvenās indes.

Un, lai audzētu dabiski, bez ķimikālijām (cilvēki, kuri to ir mēģinājuši darīt, zina, ka tas nav tik vienkārši), Jums ir nepieciešama arī izturīgāka šķirne. Parasti tās ir vecākas augu šķirnes, šķirnes ar vismazāko selekciju.

Ļoti acīmredzams piemērs ar dārziem. Ekoloģiskos ābolus Lietuvā parasti neaudzē, saka, ka nav vērts, un tie, kas tos audzē, produkciju eksportē. Bet tādu audzētāju ir ļoti maz, jo ir jābūt dažādu veidu āboliem“ – saka Guoda.

Ekoloģiskajās saimniecībās kaitēkļu apkarošanas pasākumi ir atšķirīgi. Tie ir produkti, kas izgatavoti uz dabīgiem pamatiem, piemēram, citrusaugļiem vai nimbu (angl. Neem), tāpat arī mūsu pusē augoši palīgi – vērmele, nātres un citi.

Mēs varam priecāties par to, cik daudz to mūsu valstī vēl ir. Mums garšo vecmāmiņu vai māmiņu mīļi audzētie gurķi vai tomāti, kas piesātināti ar zemes spēku un saules enerģiju, audzēti zemē, kas vēl ir diezgan tīra. Mēs ne tikai atceramies, bet mums ir arī iespēja paņemt īstu, smaržīgu antonovkas ābolu vai ananasa ābolu no īstas simtgadīgas ābeles.

„Bet pasaulē jau ir valstis, kur tās vecās ābolu šķirnes neviens savā dzīvē vispār nav redzējis, tās vienkārši ir izmirušas,“ – zināšanās dalās Guoda.

Tie cilvēki, kuri saprata, cik bēdīgā situācijā atrodamies, izveidoja sēklu bankas, lai būtu vismaz sēklu paraugi, lai nezaudētu iespēju kādu dienu izaudzēt arī to pašu antonovkas ābolu.

Citādāka ražošana, citādāks arī produkts

Ekoloģiskajā ražošanā pastāv ne tikai ierobežojumi lauksaimniecībām, bet arī bezgalīgi ierobežojumi pārstrādei, kas ne tikai ietekmē produkta kvalitāti, bet arī aizsargā vidi, jo, neizmantojot sintētiskas pārtikas piedevas, netiek atbalstīta arī to ražošana.

„Ja tradicionālajā ražošanā ir atļauts simtiem un tūkstošiem pārtikas piedevu, ekoloģiskajā ražošanā ir tikai desmiti, kas jau ir simtiem reižu mazāk. Tātad, mēs varam būt droši, ka E šeit nav tik daudz, un tie, kas ir – pilnīgi skaidri – kāda kurkuma vai bietes kā krāsviela, tās ir dabiskas pārtikas piedevas,”– saka Guoda.

Mēs varam saskarties ar domu, ka ekoloģiskā lauksaimniecība – tas joprojām ir rūpniecisks veids.

„Jā, bet tas ir veids, kā pabarot cilvēku masas. Galu galā daudzi cilvēki dzīvo pilsētās, un pārtika ir jānodrošina arī viņiem. Un bieži vien viņi vēlas ēst vismaz par vienu vai diviem soļiem labāku ēdienu, jo tas daudzus cilvēkus uztur veselīgus.

Protams, ir arī tādi, kas paši audzē pārtiku, izmantojot tradicionālo vai dabisko lauksaimniecību, bet parasti pārtika tiek audzēta tikai sev, savai ģimenei, būtu naivi domāt, ka to darīs visi,“ – saka Guoda.

Tātad, lai gan tā ir rūpnieciska metode, tā nodrošina cilvēkus ar veselīgāku pārtiku un ir videi daudz draudzīgāka.

Vienaldzība

„…neviens domājošs cilvēks nevar palikt vienaldzīgs pret apkārtējo pasauli,“ – Keneally.

Guoda saka, ka viņa saskaras arī ar cilvēku viedokli, ka pesticīdi nav nekas tāds, galu galā tie novadējas, ja tos izsmidzina vienu reizi. „Bet lauksaimniekiem piedāvātā metodika norāda trīs līdz četras izsmidzināšanas reizes gadā“ – saka sarunas biedrene. Tomēr, arī tad, ja tos izsmidzina tikai vienu reizi, varbūt neliela daļiņa nonāk pārtikā, bet vai neviens nebrīnās, kur paliek pārējā izsmidzinātā inde? Jo tā nekur nepazūd – tā iesūcas augsnē, nokļūst ūdeņos, kas saista mūs visus, un tāpēc, pat tos neizmantojot, esam spiesti izjust šī piesārņojuma sekas, patērējot ar šiem toksīniem piesārņotu ūdeni un pārtiku.

Vai tiešām nav pienācis laiks atmest savu vienaldzību un sākt rūpēties?

Galu galā, arī tad, ja jūs audzējat bioloģiskos produktus sev, vai domājat, ka esat pasargāti no globālā piesārņojuma, kad vējš līdz Jums var atpūst pesticīdu vai citu ķīmisku vielu mākoni, un lietus lāses no debesīm absorbē kaitīgās daļiņas, iespējams, ar visu to „labo“ aplaistot desmitiem kilometru Jūsu dārzu? Un arī gruntsūdeņi, kurus savieno kopīgas dzīslas, jo visa zeme - tas ir vienots organisms, tāpat kā mūsu ķermenis, ienes jūsu akās vai dīķos indes daļiņas. Un tas kļūst par globālu parādību.

„Eiropā arvien palielinās gadījumu skaits, kad ekoloģiskajās saimniecībās tiek reģistrēta ķīmisko vielu atlieku nokļūšana, iepūšana to teritorijās Un nav pat veidu, kā to pierādīt, tie joprojām tiek meklēti.

Mēs dzīvojam ķīmisko vielu mākonī, un šīs ķīmiskās vielas nosēžas, kur vien vēlas“ – ar mūsdienu aktualitātēm dalās Guoda.

Tāpēc vai tiešām ir kāda atšķirība, vai toksiskas vielas tiek izmantotas vairāk vai mazāk? Galu galā, ja mūsu ķermenis jau ir piesārņots un slims, atkal un atkal saņem indi, vai tas palīdzētu tam atgūties? Kā jūs domājat, vai būtu liela atšķirība, ja mēs patērētu papildu indes pilienu vai tējkarotīti?

Galu galā zeme ir dzīvs organisms, un ikvienam no mums ir pienākums par to rūpēties un ļaut tai attīrīties, attīrīt tajā augošos augus, attīrīt ūdeņus.

„Izturieties labi pret zemi. Jūs to esat nevis saņēmuši no saviem vecākiem, bet aizņēmušies no saviem bērniem. Mēs nemantojam Zemi no saviem senčiem, mēs to aizņemamies no saviem bērniem, “ – indiešu teiciens.

Autore Donata Svirnelīte-Račkauskiene (Donata Svirnelytė - Račkauskienė)
Intervija tika publicēta 2018.gadā portālā minfo.lt